Ajematos kā es tikko piečurāju bikses! Taisos nogriezties pa kreisi tualetē, apstājos, jo pretim nāk mamma, laižu to garām, kad pēkšņi redzu- spoguli aizpildījis liels pelēks ēzeļa purns, kurš mega ātrumā tīra zobus. Lielais fakin zālēdājs izdomāja nepamanīt, ka es te stāvu un nenormāli gribu pa lielam. Labi, ka turēju roku uz siksnas ar gaisā izspiestu mazo pirkstiņu. Kā rāvu poda vāku vaļā nu jeļi jeļi tomēr pa pāris centimetriem izspruka. Tfutu. Šis ar pēdējā brīdī pazuda no tualetes, bet nu es te tā mierīgi tagad nesēdētu, ja nebūtu sprucis uz podu. Vēl tagad rokas un kājas trīc.
Un nē, es neskrēju iekšā strauji, un nē, es bikses nenovilku pēdējā brīdī. Šo manevru veicu vismaz reizi dienā nu jau divpadsmit gadus un labi zinu kā ēzelim te patīk mazgāties, tāpēc vienmēr laicīgi gatavojos pagriezienam. Tas jefiņš tik bij kaut ko aizdomājies.
P.S. Vai šādā situācijā ir kāda jēga/nepieciešamība saukt mammu? Es jau nu gribētu lai to zvēru kaut kā soda par šitādu avārijas situāciju. Nē, nu šobrīd par vēlu. Bet teorētiski kas un kā?
Pļuk
